Juris Urtāns par Muldakmeni
No Rīgas - Daugavpils šosejas ap 4,5km aiz Skrīveriem pa kreisi nogriežas zemesceļš. Braucot pa to (pēc Rīgas - Pļaviņu dzelzceļa pārbraukšanas ceļš ved tieši uz ziemeļiem), 3,2 km aiz pārbrauktuves meliorētos laukos 100m pa kreisi no ceļa kā siena guba paceļas Meļķitāru Muldas akmens. Mājas, no kurām akmens ieguvis savu nosaukumu, nojauktas. Akmens ir ap 3m augsts, tā apkārtmērs pie zemes - nepilni 15m. Akmens virsmā iekalts liels muldveida iedobums (garums 1,95m, platums 0,5m, dziļums 0,18m), kas uzskatāms par lielāko šāda veida iekalumu Latijā.
Par Meļķitāru Muldas akmeni ir daudz teiku un nostāstu. Senatnē Velns esot smēlis ūdeni no tuvējā ezeriņa, lējis to muldā un mazgājies. Tas turpinājies tik ilgi, kamēr ezeriņš bijis izsmelts. Velns aizgājis uz citurieni, pamezdams gan Muldas akmeni, gan Muldas purvu. Cita teika stāsta, ka Velns gribējis maizi cept, tāpēc izskalis akmenī sev muldu, bet, tikko nesis miltus iejavam, iedziedājies gailis - un viss darbs bijis vējā. Stāstīts arī, ka senos laikos Velns zem akmens parāvis tuvējo m;aju saimnieku, bet, kad palaidis vaļā, saimnieku neviens vairs nav pazinis - tik ilgs laiks bija pagājis.
Un vēl cita teika. Reiz vēlā rudens naktī kāda sieva bridusi pār purvu ar maizes muldu mugurā pie kaimiņa maizi cept. Nesamais bijis ļoti smags, kājas stigušas purva dūņās. Lielā nogurumā sieva iesaukusies: "Vai tad pats Velns nevarēja paraut to muldu ar visu purvu!" Mulda tūliņ nogrimusi, bet sieva tikai ar grūtībām tikusi no purva laukā. Otrā rītā tajā vietā, kur norgrimusi mulda, parādījies liels akmens, kas atgādinājis mīklas muldu ar pāri līstošu mīklu. Pēc tam gan purvs, gan akmens nosaukti muldas vārdā.
Meļķitāru Muldas akmens saukts arī par Uurakmeni, Velna akmeni, tas saistīts ar Lāčplēša vārdu. Varonis to ar vienu roku esot atsviedis no Lielvārdes, kur toreiz dzīvojis.
Akmens kopš seniem laikiem ir pielūgts. Vēl 19. gs. 50.gados ļaudis pie tā ziedojuši gan graudus no pirmā kūluma, gan alu, gan sviestu, gan vārpas. Akmens bieži bijis apliets ar pienu, pie tā varēts atrast sīkas monētiņas un rotaslietiņas, ap to kurināti ugunskuri. Ļaudis pie akmens nākuši no tālienes, svinējuši svētkus, Jāņu naktī te līgojuši. Uzskatījuši, ka ūdens, kurš sakrājies muldā, dziedina. Par ārstēšanos ļaudis metuši muldā sīkas monētiņas.
Arī kungu kārtas pārstāvji ieinteresējušies par akmeni. Pēc nostāstiem baronese Anna fon Šulca izsolījusi kādas mājas tam, kurš šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils, Taču nevienam tas nav bijis pa spēkam.
1973.gadā akmeni pētīja arheologi. Ap to bija daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums, acīmredzot sena ziedošanas vieta.
Ir nostāsts, ka netālu no akmens audzis svētozols, bet tuvējā mežā burbuļojis svētavotiņš. Tas liecina, ka pie Meļķitāru Muldas akmens kādreiz bijusi ievērojama kulta vieta. (1977)