Aizkraukles Meļķitāru Muldakmens - Blogs

Juris Urtāns par Muldakmeni

Wed, 21 Dec 2016 11:50:00 +0000

Teksts paņemts no Jura Urtāna 1990.gada apgādā "Avots" (Rīga) izdotās grāmatas "Pēdakmeņi. Robežakmeņi. Muldakmeņi." Šis tas noteikti atkārtosies, bet, kā zināms, Repetitio est mater studiorum :-)

No Rīgas - Daugavpils šosejas ap 4,5km aiz Skrīveriem pa kreisi nogriežas zemesceļš. Braucot pa to (pēc Rīgas - Pļaviņu dzelzceļa pārbraukšanas ceļš ved tieši uz ziemeļiem), 3,2 km aiz pārbrauktuves meliorētos laukos 100m pa kreisi no ceļa kā siena guba paceļas Meļķitāru Muldas akmens. Mājas, no kurām akmens ieguvis savu nosaukumu, nojauktas. Akmens ir ap 3m augsts, tā apkārtmērs pie zemes - nepilni 15m. Akmens virsmā iekalts liels muldveida iedobums (garums 1,95m, platums 0,5m, dziļums 0,18m), kas uzskatāms par lielāko šāda veida iekalumu Latijā.

Par Meļķitāru Muldas akmeni ir daudz teiku un nostāstu. Senatnē Velns esot smēlis ūdeni no tuvējā ezeriņa, lējis to muldā un mazgājies. Tas turpinājies tik ilgi, kamēr ezeriņš bijis izsmelts. Velns aizgājis uz citurieni, pamezdams gan Muldas akmeni, gan Muldas purvu. Cita teika stāsta, ka Velns gribējis maizi cept, tāpēc izskalis akmenī sev muldu, bet, tikko nesis miltus iejavam, iedziedājies gailis - un viss darbs bijis vējā. Stāstīts arī, ka senos laikos Velns zem akmens parāvis tuvējo m;aju saimnieku, bet, kad palaidis vaļā, saimnieku neviens vairs nav pazinis - tik ilgs laiks bija pagājis.

Un vēl cita teika. Reiz vēlā rudens naktī kāda sieva bridusi pār purvu ar maizes muldu mugurā pie kaimiņa maizi cept. Nesamais bijis ļoti smags, kājas stigušas purva dūņās. Lielā nogurumā sieva iesaukusies: "Vai tad pats Velns nevarēja paraut to muldu ar visu purvu!" Mulda tūliņ nogrimusi, bet sieva tikai ar grūtībām tikusi no purva laukā. Otrā rītā tajā vietā, kur norgrimusi mulda, parādījies liels akmens, kas atgādinājis mīklas muldu ar pāri līstošu mīklu. Pēc tam gan purvs, gan akmens nosaukti muldas vārdā.

Meļķitāru Muldas akmens saukts arī par Uurakmeni, Velna akmeni, tas saistīts ar Lāčplēša vārdu. Varonis to ar vienu roku esot atsviedis no Lielvārdes, kur toreiz dzīvojis.

Akmens kopš seniem laikiem ir pielūgts. Vēl 19. gs. 50.gados ļaudis pie tā ziedojuši gan graudus no pirmā kūluma, gan alu, gan sviestu, gan vārpas. Akmens bieži bijis apliets ar pienu, pie tā varēts atrast sīkas monētiņas un rotaslietiņas, ap to kurināti ugunskuri. Ļaudis pie akmens nākuši no tālienes, svinējuši svētkus, Jāņu naktī te līgojuši. Uzskatījuši, ka ūdens, kurš sakrājies muldā, dziedina. Par ārstēšanos ļaudis metuši muldā sīkas monētiņas.

Arī kungu kārtas pārstāvji ieinteresējušies par akmeni. Pēc nostāstiem baronese Anna fon Šulca izsolījusi kādas mājas tam, kurš šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils, Taču nevienam tas nav bijis pa spēkam.

1973.gadā akmeni pētīja arheologi. Ap to bija daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums, acīmredzot sena ziedošanas vieta.

Ir nostāsts, ka netālu no akmens audzis svētozols, bet tuvējā mežā burbuļojis svētavotiņš. Tas liecina, ka pie Meļķitāru Muldas akmens kādreiz bijusi ievērojama kulta vieta. (1977)

Enerģētisko vietu meklējumos

Sat, 12 Nov 2016 12:42:00 +0000

To, ka mūsu Muldakmens ir enerģētiski nozīmīga vieta, jau apliecinājuši daudzi citi, bet te vēl kāds raksts no portāla alare.lv ar nosaukumu "Enerģētisko vietu meklējumos", kur Meļķitāru Muldakmens iekļauts sarakstā kā viens no Latvijas enerģētiskajiem punktiem. Links uz pašu rakstu ŠEIT.
P.s. Izcēlums ir mans :-)

Mūsdienu cilvēkam enerģētiskā vieta jeb svētvieta varētu būt kā saikne ar dabu. To ir vērts apmeklēt, lai apjaustu, cik skaisti kalni, dižakmeņi, avoti un dažādi interesanti akmens krāvumi ir Latvijā.

Enerģētiskās vietas ir atsevišķas aktīvas zonas, kuru pamatā var būt ugunsāderes vai dzīvais māls. Ir dažādi elementi, kas koncentrē pozitīvo enerģiju. Pirmkārt, tie ir akmeņi, kas var būt dabas veidoti, vai arī akmens krāvumi, kas radušies cilvēku darbības iespaidā. Otrkārt, dažādi tektoniskie elementi kalni, ielejas, reljefa veidojumi, plaisas, alas. Treškārt avoti, jo ūdens ļoti labi uzņem pozitīvo enerģiju. Arī mežā, laukos, sausās vietās, kur aug zāle, koncentrējas labā enerģija, stāsta dziednieks Viktors Kocēns. Ja cilvēks ir noguris, izsmēlis spēkus, to atjaunošanai nebūt nav jādodas meklēt spēcīgākās enerģētiskās vietas. Pietiek, ja atrod kādu dabas stūrīti, kur mirkli atpūsties, dziļi ieelpot svaigu gaisu. Enerģiju var iegūt mežā, pļavā, pie upes, koka, piebilst dziednieks. Viņš skaidro, ka cilvēks enerģiju izjūt kā siltumu: Izplešot rokas, enerģiju var sajust pastiprināti. Tad var pārņemt viegluma sajūta, galva kļūs skaidrāka, iespējams, pazudīs drūmais garastāvoklis. Par cilvēkam piemērotām enerģētiskām vietām liecinot arī koku augšana svētbirzis un ozoli. Dziednieks iesaka nesēsties uz akmeņiem, jo tie glabā domu formas, noteiktu energoinformatīvo lauku, kas ne vienmēr ir pozitīvs. Tādējādi akmeņi cilvēku var ietekmēt arī negatīvi.

Ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjānis veicis pētījumu par Latvijas enerģētisko struktūru.

Viņš izpētījis, ka mūsu zeme ir ļoti enerģētiska. To apstiprina arī latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieka Ivara Vīka paustā atziņa, ka Latvijā ir pat vairāki tūkstoši tādu akmeņu, kuri izstaro enerģiju. Šāda spēja gan piemīt tikai tiem akmeņiem, kuri novietoti īpašās vietās uz zemes smalko enerģiju plūsmu jeb āderu krustpunktiem. Šādas vietas mūsu senči uzskatīja par svētām. Svarīgi, ka visas Latvijas svētvietas enerģētiski ir savstarpēji saistītas. Savās grāmatās “Trejdeviņi Latvijas brīnumi” un “Mūsu dižā senatne” I. Vīks akcentējis, ka šodienas cilvēkam svētvietu plānošana un veidošana ir neizprotama. Savstarpējo sakarību izpēte I. Vīkam likusi domāt, ka svētvietas veidotas pēc teritorijas rūpīgas apzināšanas, izmērīšanas, realizējot kādu šobrīd vēl neizprotamu plānu. Tā tapšana ilgusi daudzus gadu simtus, pat tūkstošus, prasot īpašu darba precizitāti. Dažādi senie raksti, Latvju Dainas un daudzi citi novērojumi pētniekam ļāvuši secināt, ka senči senajās svētvietās varēja panākt labvēlīgu ietekmi uz augiem un dzīvniekiem, ietekmēt laika apstākļus, paredzēt nākotni un dziedēt cilvēkus, iegūt darba prieku un palīdzēt tālumā nelaimē nonākušiem saimes locekļiem. Igauņi, latvieši, lietuvieši un lībieši ir šīs senās civilizācijas tiešie pēcteči.

Rīgas rajonā

Saltavots Siguldā

Pie veikala “Globuss” jānogriežas uz ceļa pa labi, jābrauc apmēram 2 km, pēc tam ceļš pa kreisi tad apmēram 1 km uz priekšu līdz avota norādei labajā pusē.

Linezers mainīgais ezers

Allažu pagastā

“Pasaulē ir tikai daži ezeri, kuri pēkšņi pazūd lietainā rudenī un tikpat negaidīti no jauna parādās sausā vasarā. Tādus ezerus dēvē par brīnumezeriem, un viens no tiem atrodas Allažos,” vēsta grāmata “Trejdeviņi Latvijas brīnumi”. Parasti pēc katrām desmit piecpadsmit minūtēm ezers novirmo, it kā tur būtu iesviests akmens. Tad vismaz daži spaiņi ūdens ir noplūduši. Bet apmēram ik pēc desmit gadiem Linezers pazūd pilnīgi. Pēdējo reizi tas bija 1996. gadā, pirms tam 1984. un 1976. gadā.

Ogres rajonā

Kābeļu svētkalns jeb Lazdu kalns

Netālu no Saulkalnes, starp Ikšķili un Salaspili Daugavas labajā krastā.

Lazdu kalnu dēvē arī par Kābeļu senkapiem. Šis ir viens no nedaudzajiem lībiešu uzkalniņu kapulaukiem Daugavas apdzīvotajā apgabalā. Mirušie tikuši apbedīti uz zemes, tiem virsū uzberot pusotra metra augstu uzkalniņu sešu līdz desmit metru diametrā. Kapos līdzi dotas rotaslietas, ieroči, darbarīki, māla podi. Šāda tipa apbedījumi raksturīgi Gaujas lībiešiem 11. 12. gs.

Svētais Krusta kalns

Ķeguma lauku teritorijā, Ķegumā

Izkāpjot no Ķeguma dzelzceļa stacijas, jādodas 1 km uz priekšu pa Meža ielu.

Latvijā savs Krusta kalns ir kopš 1997. gada, kad Ķegumā Svētajā kalnā tika uzstādīts un iesvētīts pirmais krusts. Tagad šajā kalnā ir daudz uzstādītu un svētītu krustu.

Lielvārdes skulptūru parks. Blakus A. Pumpura memoriālajam muzejam. Lāčplēsis, Koknesis, Laimdota, Saules un Pērkona simboli, Jēzus Kristus un citi ozolkokā veidotie tēli.

Aiz 13. gs. bruņinieku pilsdrupām atrodas pilskalns Dievu kalns, kas bija baltu apdzīvota nocietināta apmetne kopš 1. gadu tūkst. p. m. ē. līdz m. ē. 7. 8. gs.

Svētkalns Katrīnas jeb Kačas kalns

Aiz Lielvārdes Zveņģupītes kreisajā krastā

Teika vēsta par skaisto un spītīgo Lielvārdes zintnieci Katrīnu Kaču, kura dzīvojusi 17. gs. otrajā pusē. Viņai bijušas spējas atveseļot lopus un cilvēkus. Šajā kalnā dziedniece tikusi sadedzināta. Pats kalns 20. gs. gandrīz ticis norakts, 1991. gada 13. septembrī pēc Lielvārdes muzeja darbinieku ierosinājuma Kačas kalnā tika atklāta tēlnieka Jura Zihmaņa kalta akmens skulptūra.

Dobeles rajonā

Pokaiņi

Pa Dobeles ceļu jābrauc līdz pilsdrupām, tad pa Īles ceļu apm. 10 km. Kreisajā pusē norāde uz Pokaiņu mežu.

Pokaiņi raksturojami ne tikai kā milzīgs svētvietu komplekss, bet arī lielas seno svētvietu sistēmas centrālā daļa. Kopumā to seno svētvietu sistēma, kas saistīta ar Pokaiņiem, vērtējama kā lielākā apzinātā seno svētvietu kopa pasaulē. Mūsdienās Pokaiņu nozīme apjaušama, raugoties pasaules kartē un fotogrāfijās, kas uzņemtas no kosmosa. 20. gs. 70. gados uzņemtajos foto attēlos bija vērojamas īpatnas, no zemes neredzamas riņķveida struktūras, kas ļāva secināt Pokaiņu riņķveida starojums ir lielākais pasaulē. Ģeogrāfiski Pokaiņus pieskaita Austrumkurzemes augstienes austrumu malai. Pokaiņu centrālo daļu ierobežo Sesavas upe un tās pieteka. Centrālajā daļā ir vairākas svētvietas Dižā seja, Dieva dārzs, Vīnkalni, Dziednieku kalns, Naudas kalns, Metamais kalns. Ap šo daļu ir vēl citas svētvietas Spārņu kalns, Immas kalni, Tuntuļu kalns, Rakažkalns, Krievu kalni, Staru kalns u. c. Svētvietu pētnieks I. Vīks uzskata, ka Pokaiņi jāapzinās kā nozīmīgs Senbaltu civilizācijas un senās pasaules centrs, kurš pastāvējis jau pirms pēdējā ledus laikmeta, un kā visu laiku ievērojamākais atklājums Ziemeļeiropā.

Ķeveles Trejdeviņu svētavotu grupa

Vītiņu pagastā, netālu no Auces.

Nogriežoties no Auces Bikstu šosejas pa Ķeveles ceļu. Pēc apmēram 4 km jānogriežas pa labi uz lauku ceļu, kas ved uz Kokumuižu. Pa Kokumuižas ceļu brauc apmēram 1 km līdz kalnam. Tad pa grants karjeru labajā pusē jāveic apmēram puskilometrs.

Ķeveles avoti atrodas 4 km uz ZR no Vecauces pils. Šie avoti ietilpst Pokaiņu sistēmas svētvietā. Grāmatā “Trejdeviņi Latvijas brīnumi” vēsta, ka no Ķeveles Kambaru kalna augšas 10 m garā posmā izverd deviņi spēcīgi avoti. Tie veido strautu, bet, tā kā tālāk strautā ir vēl divtik avotu, kopumā var runāt par trejdeviņiem avotiem. Tomēr visērtāk pieejami un cilvēku apmeklēti ir tikai pirmie deviņi avoti.

Aizkraukles rajonā

Kraukļu akmens

Skrīveru pagastā, apm. 1 km attālumā no Aizkraukles baznīcas. Rīgas Daugavpils šosejas kreisajā pusē, gravā starp šoseju un ceļu, kas ved uz Skrīveru centru un staciju.

Kraukļa akmens augstums divi metri, platums apmēram četri metri. Akmenī iekalta metru gara rieva un ieurbts caurums. 12. gadsimta senlieta bijusi vecākā, kas atrasta 1974. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos.

Meļķītāru Muldas akmens

Aizkraukles novadā, apmēram 5 km aiz Skrīveriem kreisajā pusē jānogriežas uz zemes ceļa. Apmēram 3 km aiz pārbrauktuves, 100 m pa kreisi no ceļa ir akmens.

Akmens ir 3 m augsts, tā virsmā iekalts liels iedobums, ko uzskata par lielāko mākslīgo iekalumu Latvijā. Nostāsts vēsta, ka pie šā akmens kādreiz bijusi ievērojama kulta vieta.

Jēkabpils rajonā

Rogāļu akmens

Kūku pagastā atrodas augstākais akmens Latvijā. Tā augstums pieci metri, apkārtmērs 20 metri. Runājot par akmeņiem, I. Vīks uzsvēris, ka zeme ir dzīva, bet akmeņi ir tās sastāvdaļa tāda pati kā cilvēkiem ausis, deguns vai acis.

Daugavpils rajonā

Nīcgales Lielais akmens

Nīcgales pagastā, dziļi mežā ap 6 km uz austrumiem no Nīcgales dzelzceļa stacijas.

Braucot pa Rīgas Daugavpils šoseju, jāpagriežas pa kreisi uz Nīcgales centra pusi. Nepiebraucot dzelzceļam, kreisajā pusē jānogriežas pa ceļu, kas ved uz Vārkavu. Iebraucot mežā, apmēram pēc 3 km pa labi nogriežas ceļš. Tas pēc 2, 5 km aizved līdz vislielākajam laukakmenim Latvijā.

Šo akmeni dēvē arī par Balto akmeni. Garums 10, 5 m, platums 10,4 m, augstums 3,5 m. Tā vienā šķautnē tagad redzami četri pakāpieni, bet sākotnēji bijuši iekalti 12. Te atrastas monētas un cirvis, kas datējams vismaz ar 1. g. t. p. m.ē.

Valmieras rajonā

Daviņu Lielais akmens

Bērzaines pagastā.

Pa Valmieras Mazsalacas šoseju jābrauc līdz krustojumam ar Burtnieku Ozolu lielceļu, tur jānogriežas pa kreisi. Pēc 3 km ceļš noved ielejā, pa kuru tek upīte. Pa kreisi no lielceļa, upītes ielejas austrumu nogāzes malā redzams akmens.

Zilais kalns

Zilā kalna pagastā

Ģeosinerģētikas speciālists R. Griškjānis uzskata, ka visspēcīgākā enerģētiskā vieta Latvijā ir netālu no Valmieras Zilā kalna apvidū.

Skaņais kalns

Mazsalacā, Skaņkalnes pagastā

Salacas kreisajā krastā apmēram 6 km lejpus Mazsalacas tilta. Tā ir apmēram 15 metru augsta un 70 metru gara smilšakmens krauja. Iepretī, Salacas labajā krastā, atrodas Skaņā kalna sarīkojumu vieta. Uz to ved asfaltēts ceļš gar Mazsalacas vidusskolu. Skaņais kalns pazīstams ar īpatnām atbalsīm. Ja skaņa ir klusa un melodiska, tiešo skaņu nemaz nedzird, dzirdama tikai atbalss. Skaņā kalna efektu vislabāk varot ievērot, ja runā vai dzied klusināti. Ietilpst Pokaiņu sistēmā, Pokaiņu mežā.

Lielais Bauņu akmens

Ceļā no Valmieras uz Mazsalacu. Matīšu pagastā.

Ceļa labajā pusē 10 km aiz Matīšiem.

Labajā pusē ir vecais ceļš, gar kuru aug lapegles. Ceļš atrodas uz enerģētiski spēcīgas vietas. Šī ir arī viena no lielākajām stārķu ligzdošanas vietām Latvijā.

Valkas rajonā

Cērtenes pilskalns

Pie Smiltenes. Priežu silā Cērtenes upītes kreisajā krastā. Cērtenes pilskalns ir mākslīgi veidots. Nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās uzskatītu par dabiskām. Izdevumā “Dziednieks” vēstīts, ka Latvijas Dziednieku savienības pārstāvji 1999. gadā sameklējuši pilskalna apkārtnē enerģētiski spēcīgos punktus. Tie ir pilskalns, Smiltenes krāteris un pilskalnam līdzīgs paugurs pie Klievezera.

Biterīna kalns

Vijciema pagastā, Vijciemā, aiz Smiltenes

Talsu rajonā

Vandzenes dižakmens

Vandzenes pagastā. Daudzi senakmeņi tālā pagātnē tikuši apstrādāti. Svētakmeņos var pamanīt apstrādātas skaldnes, šķautnes, dažādas rievas, kuras nevarēja rasties dabiskā ceļā. Piemēram, šim akmenim noņemti daudzi kubikmetri materiāla, lai piešķirtu sarežģītāku formu. Lai veiktu šādu apstrādi, ieguldīts ievērojams darbs. Dažu svētvietās izvietoto akmeņu svars ir ievērojams ap simtiem tonnu. Šis akmens ir 400 tonnu smags.

Cēsu rajonā

Svētvieta Nemnaudi,

Zaubes pagastā, Zaubē

Pie Vērkalna atrodas liels sarkana granīta svētakmens. Tas pēc ļaužu nostāstiem tiek dēvēts par Vēres gultu. Zaubes upes labajā krastā iztek svētavots. Kādā upes malā atrodas uzkalniņš, kuram blakus balts granīta akmens. Kilometru tālāk atrodas pilskalns. Tas varētu būt svētkalns, jo virsotnē visapkārt ir daudz svētakmeņu, kas veido apli, kur kādreiz varētu būt risinājušās kulta ceremonijas.

Amatas svētvieta

Amatas pagastā, svētvietas centrā mājas “Amatas dzirnavas”. Amatas svētvietā ir daudz lielu akmeņu. Amatas krastā atrasts kāds īpaši sarkana granīta akmens, kurā attēloti vīrieša un sievietes profili.

Raunas svētvieta

Raunas pagastā

Tanīsa pilskalns un Raunas Staburags Raunas labajā krastā. Pēc Daugavas Staburaga noslīcināšanas Raunas Staburags ir lielākais Latvijā. Raunas krauju rotā lielas egles, un arī pie pagastmājas koki esot garāki nekā citur.

Doles svētvieta

Skujenes pagastā

Amatas krastā pie Dzirnaiņu mājām ir īpaši akmens krāvumi. Svētakmeņi ir gan Amatas upē, gan arī abos tās krastos. Zem ūdens no akmeņiem izlikts krusts. Amatas kreisajā krastā ir lieli akmeņi, vienā no tiem iekalts putns lidojuma brīdī.

Madonas rajonā

Gaiziņkalns

2 km attālumā no kalna virsotnes kalna pakājē ir svētvieta. Svētvietai raksturīgi lieli, gludi noslīpēti akmeņi.

Rakstā izmantotas Ivara Vīka grāmatas “Trejdeviņi Latvijas brīnumi”, “Mūsu dižā senatne”, Jura Urtāna “Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi”, izdevumi “Dziednieks”, “Zintnieks”, “Latvju mājai un ģimenei”.

Dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš par Meļķitāru Muldakmeni

Thu, 06 Oct 2016 18:56:00 +0000

Pārpublicēju dabas pieminekļu pētnieka Gunta Eniņa 06.06.2011. rakstu Latvijas avīzē par Meļķitāru Muldakmeni, papildinot ar savām fotogrāfijām. Saite uz pašu rakstu internetā atrodama ŠEIT.

Melķītāru Muldakmens Aizkraukles novadā ir lielākais ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā un, iespējams, vēl tālāk. Arī Igaunijā, kur akmeņu milži grupējas kā kalni un mājas, nav tik liela muldakmeņa.

Dienvidigaunijā Ristivālja muldakmens pēc tilpuma ir apmēram tāds pats, bet tas ir plakans, dziļi zemē iegūlies, tikai ap vienu metru augsts, kamēr mūsējais kā tāds milzīgs pelēkā brīnuma kristāls savu debesu ūdeņiem pildīto muldu virsotni izslējis trīs metru  augstumā. Melķītāru Muldakmens pēc tā dīvainībām laikam jāvērtē arī kā interesantākais dižakmens Latvijā.

Kas ir muldakmeņi?

Pēc kulta vietu speciālista Jura Urtāna skaidrojuma, muldakmeņi ir viens no Latvijas seno kultakmeņu veidiem. Muldakmeņu nosaukums ceļas no akmeņos ieveidotā raksturīgā garenā iedobuma, kas atgādina muldu. Muldakmeņus izmantoja ziedošanai un citās tradīcijās.

Ar muldakmeņiem saistās teikas par velna darbošanos, kas ļauj tos uzskatīt arī par mitoloģiskiem akmeņiem.

Par vairākiem muldakmeņiem ir rakstiskas ziņas baznīcu vizitāciju protokolos, ka zemnieki tur ziedojuši vai upurējuši. Par tiem būtiskas ziņas iegūstam no vēstītājfolkloras, kas pierakstīta līdz Otrajam pasaules karam.

Pirmais muldakmeņus kā raksturīgu Latvijas dobumakmeņu veidu 1974. gadā izcēla un plašāk aprakstīja arheologs Andris Caune.

Bet Juris Urtāns raksta: "Patlaban Latvijā ir reģistrēti 16 tādi dobumakmeņi, kurus var pieskaitīt muldakmeņiem. No šiem 16 par drošiem muldakmeņiem atzīstami deviņi... Visi muldakmeņi situēti Vidzemē un raksturo tieši šo novadu." Pēc manām domām, arī šie drošie muldakmeņi ir nedroši.

Īstens virsaitis

Melķītāru Muldakmens ir visu muldakmeņu virsaitis, jo ir visskaistākais un devis savu vārdu vienai savdabīgai kultakmeņu grupai. Dobumaino kultakmeņu jeb svētakmeņu klasifikācija ir šāda: bļodakmeņi, kausakmeņi, muldakmeņi, šķīvjakmeņi, pēdakmeņi un bedrīšu akmeņi.

Melķītāru Muldakmenim abus vārdus rakstām ar lielo burtu. Pirmais vārds nāk no senās Melķītāru mežsargmājas. Ansis Opmanis ir rūpīgi izpētījis senās muižu kartes un atradis, ka Muldakmens tur iezīmēts jau 1874. gadā, bet Melķītāru mežsargmājas  celtas ap 1875. gadu. Par Muldakmeni ļaudis šo dīvaino  milzi saukuši jau tālos  aizlaikos. Akmens savu vārdu devis pat purvam, kurā tas atradies. Un vēl senākos laikos tur bijis Muldas ezers, kas pamazām aizaudzis, pārvērsdamies par Muldas purvu. Pirmā publikācija par Muldas akmeni un purvu ir 1894. gadā Jāņa Ozola Aizkrauklē pierakstīta teika: "Netālu no Aizkraukles mežkunga muižas pie Muldas purva atronas akmens ar tādu iedobumu kā mulda. Senāk velns no Muldas ezera esot smēlis ūdeni un šinī akmeņa muldā mazgājies; bet ar laiku ezers esot palicis (izsmelts) par purvu un tādēļ velns aizgājis uz citurieni. Senāk šejienieši esot ziedojuši uz šā akmeņa ik gadus labību no pirmā kūluma, arī ēdienus (turpat tuvumā senāk arī mājas bijušas)."

Bet 1926. gadā E. Zemture ir pierakstījusi: "Senos laikos, kad mājām vēl nebijis logu, istabās krāšņu un ļaudīs vispārīgi valdīja tumsība un māņticība, kāda sieva, nesdama smagu maizes muldu, gājusi pār purvu uz kaimiņu krāsni maizi cept. Nakts bijusi ļoti tumša, baigi kliegušas pūces, un žēli vaidējuši ūpji. Purvā valdījis nakts baigums. Sievai nesamais palicis ļoti smags un kājas stigušas purva dūņās. Liela noguruma pārņemta, sieva iesaukusies: "Vai tad pats velns nevarēja paraut to muldu ar visu purvu!" Tūdaļ mulda nogrimusi. Sieva ar mokām iztikusi laukā no muklāja purva un aizkūlusies līdz kaimiņiem, kur pavadījusi nakti. Otrā rītā atpakaļ ejot, tai vietā, kur mulda nogrimusi, bijis liels akmens, kas atgādinājis maizes muldu ar līstošu mīklu, tāpēc arī purvu nosaukuši par Muldas purvu un akmeni par Muldas akmeni." Divdesmitajā gadsimtā purvs nosusināts, un tagad unikālais akmens atrodas auglīgu lauku vidū.

MEĻĶĪTĀRU MULDAKMENS

• Adrese: Aizkraukles novadā, 4,4 km uz ziemeļiem no Daugavpils šosejas. Ceļa pagriezienā pie šosejas ir norādījuma zīme "Melķītāru Muldakmens 4 km".

• Pieminekļu valdes aizsargājamo objektu sarakstā iekļauts 1928. gadā, Padomju Latvijas arheoloģisko pieminekļu sarakstā 1957. gadā, bet ģeoloģisko pieminekļu sarakstā 1977. gadā.

Mūsdienās maza dzelzceļa pietura Aizkraukles pagastā, kurai agrāk nebija vārda, nosaukta par Muldakmeni, kaut gan vēsturiskais un brīnumainais akmens no šīs stacijas atrodas četrus kilometrus tālāk.

Melķītāru Muldakmens ir kā milzīgs rombisks kristāls, kas savdabīgi nostādīts uz vienas šķautnes. Akmens no katras puses maina savu veidolu. No viena skatpunkta tas ir kā piramīda, no cita kā rombs, un vēl no cita tas parādās kā četrstūris un arī kā trapece vai kā savdabīgs krēsls ar karalisku atzveltni.

Vairāk nekā divu metru augstumā akmenī ir tā lielais brīnums – klasiska 2 metrus gara, līdz 50 cm plata un 20 cm dziļa mulda, kas gandrīz vienmēr ir pilna ar ūdeni. Tā atrodas akmens ziemeļu pusē, no dienvidu saules stariem to aizsargā 70 cm augstais atzveltnis. Mulda atrodas 2,3 m augstumā no zemes un, nepakāpjoties uz augšu, tā nav redzama.

Muldā saiet 80 l ūdens. Šādu akmenī uztvertu debesu ūdeni ļaudis visos laikos ir uzskatījuši par svētu un dziedniecisku pret dažādām kaitēm.

Pie Muldas akmens senos laikos esot kristīti bērni un noturēti dievkalpojumi. Vēl 19. gs. 50. gados iedzīvotāji pie akmens un uz akmens atraduši ziedokļus – ogles, labības vārpas, sviestu. Dažreiz akmens bijis apliets ar pienu. Jāņu vakarā pie tā nākuši līgot un kūruši uguni.

Netālu no Melķītārēm, pa kreisi no tilta pār Maizītes upīti, esot bijis Svētavots. Kaut kur tuvumā bijis arī Upurozols, bet tā vietu neviens vairs nezina.

Visapjomīgākos pētījumus un populārzinātniskās publikācijas par Melķītāru Muldakmeni veicis profesors Juris Urtāns. Viņš 1972. un 1973. gadā pie Muldakmeņa izdarījis arheoloģiskos izrakumus  7 x 8 m lielā laukumā. Akmens ziemeļu pusē, kur ir mulda 0,3 līdz 0,7 m dziļumā, 1,5 m2 platībā atklājas līdz 4 cm biezs, slīpi likts, dedzis māla klājums. Ap to un uz tā bijis daudz pelnu un ogļu. Profesors secina, ka tā varētu būt ziedojamā vieta, kur kurināta arī uguns.

Tas, ka pie Muldakmeņa nav atrastas ziedojumu materiālās liecības, varētu apstiprināt, ka ziedošanai izmantoti zemnieku saimniecībās vieglāk pieejamie lauksaimniecības un lopkopības produkti, kas zemē nav saglabājušies.

Mulda izskatās tik mērķtiecīgi precīza, ka Juris Urtāns un arī citi to uzskata par cilvēku roku darbu.

Tomēr lielais Melķītāru Muldakmens ar visu savu brīnišķīgo muldu ir pašas dabas brīnumdarbs. Kāpēc esmu par to pārliecināts? Šajā 80 l lielajā dobumā nav saskatāma neviena kaluma pēda. Turklāt ir ļoti labi redzams, kā dobums izdrupis starp akmens slānekļa plaisām.

Krustabas pēc baltu tradīcijām

Thu, 06 Oct 2016 16:45:00 +0000

Laika posmā no 2011.gada janvāra līdz 2013.gada augustam Rīgas Plānošanas reģions sadarbībā ar partneriem Latvijā, Igaunijā un Zviedrijā īstenoja projektu "Senās kulta vietas – nozīmīgs vides un kopēju identitāti veicinošs elements Baltijas jūras reģionā", kuru atbalstīja Centrālā Baltijas jūras reģiona INTERREG IVA programma. Projektā kā partneris bija arī Zemgales Plānošanas reģions, kurš pārstāvēja Zemgales reģionu, tai skaitā Aizkraukles novada pašvaldību.

Projekta ietvaros apzinātas un izpētītas senās kulta vietas (Latvijā - Vidzemē, Kurzemē, Rīgas apkārtnē un Zemgalē), izstrādāti tūrisma maršruti, integrējot tajos kultūras pakalpojumus, kulta rituālus, veikti izglītošanas pasākumi un gūta pieredze.

Saskaņā ar projektu, Aizkraukles novadā apzinātas 2 kulta vietas, no kurām līdz šodienai saglabājusies vien tikai Meļķitāru Muldas akmens. Šī paša projekta ietvaros 2013.gada 8.maijā Aizkraukles novadā viesojās žurnālistu, projekta dalībnieku un tūrisma operatoru grupa, kuriem tika prezentēts Meļķitāru Muldas akmens.

Lai grupai varētu parādīt, kāpēc šāds akmens mūsu senčiem bija nozīmīgs, mums pašvaldībā radās ideja, ka jāparāda tas nevis kā vienkāršs akmens, kas stāv lauka vidū, bet novadot kādu no mūsu senču rituāliem, proti, šoreiz izvēlējāmies bērnu krustabas pēc baltu tradīcijām.

Tā pie darba ķērās Aizkraukles novada kultūras nams un folkloras kopa "Karikste", bet kā krustāmo bērniņu paņēmām manu meitiņu Lauru. Turklāt, kas bija nozīmīgi, Laura ir mazmeita tās zemes īpašniekiem, uz kura stāv Meļķitāru Muldakmens.

Diena izvērtās tiešām fantastiska - pavasara saulīte mūs sildīja, mēs tērpušies tautiskos tērpos kopā ar viesiem izbaudījām teju katru šī rituāla norisi. Protams, pilnīgi autentiski tas nebija, taču tāpat sanāca tik pozitīvi, ka es, šķiet, nedēļu staigāju vēl eiforijā pēc tā notikuma.

Šeit ir mazs video ieskats no šī pasākuma.