Dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš par Meļķitāru Muldakmeni
Pārpublicēju dabas pieminekļu pētnieka Gunta Eniņa 06.06.2011. rakstu Latvijas avīzē par Meļķitāru Muldakmeni, papildinot ar savām fotogrāfijām. Saite uz pašu rakstu internetā atrodama ŠEIT.
Dienvidigaunijā Ristivālja muldakmens pēc tilpuma ir apmēram tāds pats, bet tas ir plakans, dziļi zemē iegūlies, tikai ap vienu metru augsts, kamēr mūsējais kā tāds milzīgs pelēkā brīnuma kristāls savu debesu ūdeņiem pildīto muldu virsotni izslējis trīs metru augstumā. Melķītāru Muldakmens pēc tā dīvainībām laikam jāvērtē arī kā interesantākais dižakmens Latvijā.
Kas ir muldakmeņi?
Pēc kulta vietu speciālista Jura Urtāna skaidrojuma, muldakmeņi ir viens no Latvijas seno kultakmeņu veidiem. Muldakmeņu nosaukums ceļas no akmeņos ieveidotā raksturīgā garenā iedobuma, kas atgādina muldu. Muldakmeņus izmantoja ziedošanai un citās tradīcijās.
Ar muldakmeņiem saistās teikas par velna darbošanos, kas ļauj tos uzskatīt arī par mitoloģiskiem akmeņiem.
Par vairākiem muldakmeņiem ir rakstiskas ziņas baznīcu vizitāciju protokolos, ka zemnieki tur ziedojuši vai upurējuši. Par tiem būtiskas ziņas iegūstam no vēstītājfolkloras, kas pierakstīta līdz Otrajam pasaules karam.
Pirmais muldakmeņus kā raksturīgu Latvijas dobumakmeņu veidu 1974. gadā izcēla un plašāk aprakstīja arheologs Andris Caune.
Bet Juris Urtāns raksta: "Patlaban Latvijā ir reģistrēti 16 tādi dobumakmeņi, kurus var pieskaitīt muldakmeņiem. No šiem 16 par drošiem muldakmeņiem atzīstami deviņi... Visi muldakmeņi situēti Vidzemē un raksturo tieši šo novadu." Pēc manām domām, arī šie drošie muldakmeņi ir nedroši.
Īstens virsaitis
Melķītāru Muldakmens ir visu muldakmeņu virsaitis, jo ir visskaistākais un devis savu vārdu vienai savdabīgai kultakmeņu grupai. Dobumaino kultakmeņu jeb svētakmeņu klasifikācija ir šāda: bļodakmeņi, kausakmeņi, muldakmeņi, šķīvjakmeņi, pēdakmeņi un bedrīšu akmeņi.
Melķītāru Muldakmenim abus vārdus rakstām ar lielo burtu. Pirmais vārds nāk no senās Melķītāru mežsargmājas. Ansis Opmanis ir rūpīgi izpētījis senās muižu kartes un atradis, ka Muldakmens tur iezīmēts jau 1874. gadā, bet Melķītāru mežsargmājas celtas ap 1875. gadu. Par Muldakmeni ļaudis šo dīvaino milzi saukuši jau tālos aizlaikos. Akmens savu vārdu devis pat purvam, kurā tas atradies. Un vēl senākos laikos tur bijis Muldas ezers, kas pamazām aizaudzis, pārvērsdamies par Muldas purvu. Pirmā publikācija par Muldas akmeni un purvu ir 1894. gadā Jāņa Ozola Aizkrauklē pierakstīta teika: "Netālu no Aizkraukles mežkunga muižas pie Muldas purva atronas akmens ar tādu iedobumu kā mulda. Senāk velns no Muldas ezera esot smēlis ūdeni un šinī akmeņa muldā mazgājies; bet ar laiku ezers esot palicis (izsmelts) par purvu un tādēļ velns aizgājis uz citurieni. Senāk šejienieši esot ziedojuši uz šā akmeņa ik gadus labību no pirmā kūluma, arī ēdienus (turpat tuvumā senāk arī mājas bijušas)."
Bet 1926. gadā E. Zemture ir pierakstījusi: "Senos laikos, kad mājām
vēl nebijis logu, istabās krāšņu un ļaudīs vispārīgi valdīja tumsība un
māņticība, kāda sieva, nesdama smagu maizes muldu, gājusi pār purvu uz
kaimiņu krāsni maizi cept. Nakts bijusi ļoti tumša, baigi kliegušas
pūces, un žēli vaidējuši ūpji. Purvā valdījis nakts baigums. Sievai
nesamais palicis ļoti smags un kājas stigušas purva dūņās. Liela
noguruma pārņemta, sieva iesaukusies: "Vai tad pats velns nevarēja
paraut to muldu ar visu purvu!" Tūdaļ mulda nogrimusi. Sieva ar mokām
iztikusi laukā no muklāja purva un aizkūlusies līdz kaimiņiem, kur
pavadījusi nakti. Otrā rītā atpakaļ ejot, tai vietā, kur mulda
nogrimusi, bijis liels akmens, kas atgādinājis maizes muldu ar līstošu
mīklu, tāpēc arī purvu nosaukuši par Muldas purvu un akmeni par Muldas
akmeni." Divdesmitajā gadsimtā purvs nosusināts, un tagad unikālais
akmens atrodas auglīgu lauku vidū.
MEĻĶĪTĀRU MULDAKMENS
• Adrese: Aizkraukles novadā, 4,4 km uz ziemeļiem no Daugavpils šosejas. Ceļa pagriezienā pie šosejas ir norādījuma zīme "Melķītāru Muldakmens 4 km".
• Pieminekļu valdes aizsargājamo objektu sarakstā iekļauts 1928. gadā, Padomju Latvijas arheoloģisko pieminekļu sarakstā 1957. gadā, bet ģeoloģisko pieminekļu sarakstā 1977. gadā.
Melķītāru Muldakmens ir kā milzīgs rombisks kristāls, kas savdabīgi nostādīts uz vienas šķautnes. Akmens no katras puses maina savu veidolu. No viena skatpunkta tas ir kā piramīda, no cita kā rombs, un vēl no cita tas parādās kā četrstūris un arī kā trapece vai kā savdabīgs krēsls ar karalisku atzveltni.
Vairāk nekā divu metru augstumā akmenī ir tā lielais brīnums – klasiska 2 metrus gara, līdz 50 cm plata un 20 cm dziļa mulda, kas gandrīz vienmēr ir pilna ar ūdeni. Tā atrodas akmens ziemeļu pusē, no dienvidu saules stariem to aizsargā 70 cm augstais atzveltnis. Mulda atrodas 2,3 m augstumā no zemes un, nepakāpjoties uz augšu, tā nav redzama.
Muldā saiet 80 l ūdens. Šādu akmenī uztvertu debesu ūdeni ļaudis visos laikos ir uzskatījuši par svētu un dziedniecisku pret dažādām kaitēm.
Pie Muldas akmens senos laikos esot kristīti bērni un noturēti dievkalpojumi. Vēl 19. gs. 50. gados iedzīvotāji pie akmens un uz akmens atraduši ziedokļus – ogles, labības vārpas, sviestu. Dažreiz akmens bijis apliets ar pienu. Jāņu vakarā pie tā nākuši līgot un kūruši uguni.
Netālu no Melķītārēm, pa kreisi no tilta pār Maizītes upīti, esot bijis Svētavots. Kaut kur tuvumā bijis arī Upurozols, bet tā vietu neviens vairs nezina.
Visapjomīgākos pētījumus un populārzinātniskās publikācijas par Melķītāru Muldakmeni veicis profesors Juris Urtāns. Viņš 1972. un 1973. gadā pie Muldakmeņa izdarījis arheoloģiskos izrakumus 7 x 8 m lielā laukumā. Akmens ziemeļu pusē, kur ir mulda 0,3 līdz 0,7 m dziļumā, 1,5 m2 platībā atklājas līdz 4 cm biezs, slīpi likts, dedzis māla klājums. Ap to un uz tā bijis daudz pelnu un ogļu. Profesors secina, ka tā varētu būt ziedojamā vieta, kur kurināta arī uguns.
Tas, ka pie Muldakmeņa nav atrastas ziedojumu materiālās liecības, varētu apstiprināt, ka ziedošanai izmantoti zemnieku saimniecībās vieglāk pieejamie lauksaimniecības un lopkopības produkti, kas zemē nav saglabājušies.
Mulda izskatās tik mērķtiecīgi precīza, ka Juris Urtāns un arī citi to uzskata par cilvēku roku darbu.
Tomēr lielais Melķītāru Muldakmens ar visu savu brīnišķīgo muldu ir pašas dabas brīnumdarbs. Kāpēc esmu par to pārliecināts? Šajā 80 l lielajā dobumā nav saskatāma neviena kaluma pēda. Turklāt ir ļoti labi redzams, kā dobums izdrupis starp akmens slānekļa plaisām.